Iekārtojušies kempingā un drosmīgi pametuši mantas, ar ričukiem devāmies uz centru.
Nesteidzīgi gājām pa centru un pamanījām grafiti – izrādījās skvēriņš – neformālās jaunatnes pulcēšanās vieta. Tiesa, Islandes galvaspilsēta ir tik ļoti caurstrāvota ar hipsterisma, tusiņu un iedzeršanu garu, ka nesapratīsi – kur te jaunatne ir formāla un kur nav. Diez vai tur kāds par šo jautājumu tā iespringst tik ļoti kā es. Man jau periodiski šķiet, ka es nekur neiederos – esmu grāmatu tārps un nūģis, bet trenažieru zālē nīkstu veseliem vakariem, esmu velotūrists un vispār veselīga dzīvesveida piekritējs, ne lāsītes mutē neesmu ņēmis, bet braucu uz piepīpētiem reiviem dejot līdz rītam. Un materiālists un ateists līdz sirds dziļumiem, bet eju uz jogu, un man ir ļoti saprotama budisma pasaules uztvere un filozofija. Es uzskatu, ka man ir stingri morāles principi, bet to plašums ir tāds, ka vairumam cilvēku tie ir pārāk liberāli, un paust savu iecietību pret minoritātēm konservatīvu pilsoņu lokā – nozīmē piesaukt nepatikšanas.
Cilvēks ar tūkstoš sejām, bet kura ir īstā – nav zināms. Būtu jau labi visos tajos tusiņos justies kā savējam, taču bieži sanāk tā, ka visur jūties kā svešais. Nevajadzētu, protams, par to stipri iespringst, bet tomēr, cilvēki spriež pēc sociālajiem kodiem: ārienes un uzvedības – ja redz, ka neesi no tusiņa, uzticību tev iemantot būs grūtāk.
Iestādījumā ar nosaukumu “Tēja un Kafija” es iedzēru kafiju par trīs latikiem, bet tas bija rītdien
Ļebedev-stails
Lācīši
Žirafe 3D brillēs
Pazīstamākās, ja neskaita Bjorku, Islandes grupas Sigur Rós daiļrades reklāma
Grafiti
Laiva
Aizkara stila strūklaka
Tas, kas augstāk – tās vēl ir bildes no dienas, kad mēs ieradāmies Islandē, bet te zemāk – nedaudz īsto fotogrāfiju no sestdienas vakara.
Grafiti
Kurš nu kurš to teiktu, bet ne jau islandieši
Kāpēc 404?
Es vizuālo mākslu sūdīgi uztveru, redze štruntīga
Tas pats hipsteru skvēriņš
Mums atkal uzsmaidīja veiksme – visas manas bikses no kritieniem bija saplēstas, un nebija ko vilkt, lai aizietu uz pieklājīgām vietām. Par laimi, hipsteru skvēriņā tieši notika akcija “free market” – atnes to, kas tev vairs nav vajadzīgs, lai citi paņem, bet pats paņem to, kas vajadzīgs tev. Andrejs atrada modīgas bikses, turklāt nevis sava izmēra, bet manējā. Pat ar krāsas pēdām – varēšu tēlot mākslinieku un copēt meičas, tas ir, ja vien es mācētu melot kaut par mata tiesu.
Uzrakstīts saprotami
Skvēra stūrī hipiji ar drediņiem pīpēja zāli, citas uzdzīves pēdas manītas netika, ja neskaita nebeidzamo bāru, krogu, klubu un tamlīdzīgu iestādījumu skaitu. Smieklīgi, ka tieši skvēriņā bija neuzkrītošas durvis, kas veda uz klubu “Factory”, kur tieši tobrīd kāds čalis spēlēja elektrodabu. Dejoja pie tā, taisnība, tikai mazi nēģerēni, toties ar entuziasmu. Elektrodabu nomainīja kaut kāda islandiešu rokgrupa, kas izsauca pamatīgu ļaužu pieplūdumu, bet mani tā neuzrunāja, lai gan es to godīgi klausījos teju pusstundu.
Neiztika arī bez pazīstamās tematikas
Kluba “Factory” sētā
Pirmo reizi savu klejojumu laikā ieraudzīju sava modeļa ričuku, un pat ne vienu vien
Tālāk satumsa, un jums nāksies noticēt man uz vārda, ka blandījāmies pa ielām mēs vēl ilgi, periodiski ielūkojoties bāros, kur es kā nedzerošs nepastāvīgais klients jūtos neomulīgi. Bet ļoti jau gribas kaut ar vienu actiņu ielūrēt brīnumainajā modīgo tusētāju un reiveru pasaulē, starp cilvēkiem, kas dzīvo šim mirklim, laimīgiem un priecīgiem. Īpaši spilgti viņu jautrība ir jūtama pēc drūmo kalnu, lietusgāžu, aukstuma un vēja pasaules.
Kādā no bāriem akustiskās ģitāras pavadījumā puisis ar meiteni izpildīja “Euphoria” no Eirovīzijas, bet Andreju kāds nepazīstams futbola fants piespieda skūpstīt un celt virs galvas kaut kādu zeltītu kausu. Tautas centrālajā Laugavegur ielā ir pilns līdz rītam, un mēs vēl bijām sestdienas naktī, bet galvenā jautrība, runā, esot piektdienās. Izņemot atpūtniekus, ir arī ticīgie, kas mēģināja Andreju aģitēt pievienoties viņiem. “Jēzus nomira par mūsu grēkiem, bet tu pievienojies mums mūsu ēdiena dēļ” – apmēram tā šis dialogs bija uzbūvēts, jo viņi dalīja pārtiku. Mums, protams, noderētu, bet pārdot dvēseli dievam par štrunta sviestmaizi es negrasos.
Ilgi nīkt centrā mēs nepalikām, galu galā jūs atceraties, ka šī ir tā pati diena, kad es sūdzējos, ka braukšanai vairs nav atlicis nekādu spēku. Kā redzat, braukšanai nebija atlicis, bet staigāšanai – pat ļoti, lai gan bija zināmas grūtības neaizmigt ejot.
Ja tā rezumē, naksnīgā Reikjavīka atstāj ļoti mīlīgu un mājīgu iespaidu. Dzīve kūsā, visi plosto un jautrojas, bet pilsētas izmērs tomēr ir diezgan pieticīgs, centrālās ielas viegli paliek atmiņā, un izpriecu iestādījumu apmeklētāji pārsvarā ir vietējie. Es nesen biju arī Kopenhāgenā – nu, lūk, tur mērogs ir milzīgs, ārzemnieku pūļi, un visur, pat Burger Kingā, ir rindas, lai gan cenas ir tikpat kosmiskas kā Islandē.
Reikjavīka man ir patīkama ar savu šarmu un mājīgumu, toties Kopenhāgenā visi brauc ar ričukiem – pat nezinu, kam dot priekšroku. Abas pilsētas, protams, atstāj milzīgu iespaidu ar sava labklājības starojumu. Tiesa, valūtas pārpalikuma tumšās puses vairāk pamanāmas ir Kopenhāgenā – tas arī saprotams. Iemeslu ir daudz: naudas Kopenhāgenā tomēr ir nesalīdzināmi vairāk, policijas un muitas kontrole nav tik stingra, jo Islande tomēr ir sala, cilvēki visi viens otru pazīst, īlenu maisā nenoslēpsi, un imigrācijas likumi ir bargi. Ko es pēdējos teikumos biju domājis, piedāvāju lasītājam uzminēt kā patstāvīgu vingrinājumu.